Tags

,

Riga

What we talk about all the time appears as a bowl of tomato pasta
wrapped up in foil; a daughter carries it through the city
from her father to her mother.
Both have swallowed their silence and now
send dishes and signs across the town.

What we used to talk about once
falls like shadows on grass between the wheels.
Once I rode through the town at night,
and saw you standing in the doorway by your bike and, it seemed,
reading a book. Olives and cheese in the bag, we set off
to occupy a flat in which, as it appeared,
my mother lived. Now
she’d posted a note on the fridge:
I’m off to the fields to do some weeding

Rīga

Tas, par ko vislaik runājam, izpaužas kā bļodiņa pastas ar tomātiem,
ko meita, ietītu follijā, ved no tēva caur pilsētu mātei.
Norijuši savu klusēšanu,
sazinās tagad pār mūriem.

Tas, par ko mēs reiz mēdzām runāt,
iznirst riteņu starpā kā zālaina tumsa.
Vienreiz es braucu cauri pilsētai naktī,
ieraudzīju tevi stāvam vārtu rūmē un, kā atklājās,
lasām grāmatu. Somā siers un tomāti, un mēs
devāmies ieņemt svešu dzīvokli, kurā, kā atklājās,
jau kādu laiku dzīvoja mana māte,
atstājusi pie ledusskapja zīmīti,
aizbraukusi uz laukiem ravēt.

Geometry

I was still on the road, but dusk’s fingers picked out brittle oleanders and other creatures down there in the botanical garden behind the fence, untended nettles sending up their scent.

I was still on the road, but a mother or grandmother shuffled on the doorstep for that young girl who’d just stepped out of the black car – a bright window above her, no pleasure, a scarf in one pocket of her overall, keys in the other, I could see by the way she moved her hand.

I was still on the road, but on the other side someone was yelling a friend’s name, someone was counting stars above Tallin, someone turned on his side in Graz while I was on the road wondering how to translate his poem ‘ czworobok’ – maybe a tetragon, maybe a square, but not a cube.

A bell tings on a handlebar.
I’m still on the road, but Zolitūde is sleeping, or, no, look, there’s a neighbour
walking a dog;
we don’t usually say hello, but still he does spare a smile
for me, joining the dots on the map of late August,
getting used to the road.

ģeometrija

es vēl biju ceļā, bet pavēlā plauksta jau lauza vārgākus oleandrus un citas radības dārzā aiz žoga, kur botāniski nepieskatītas nātres dzelzīm smaržoja pāri.

es vēl biju ceļā, bet to meiteni, kas nupat izkāpa no melna auto, ome jau gaidīja mājās vai māte – iznākusi nama priekšā, augšā viens gaišs logs, nekāda prieka, zilā halāta kabatā lakats, otrā – atslēgas, jaušams pēc tā, kā pievelk roku.

es vēl biju ceļā, bet kāds taipus dārza vārtiem sauca draugu, kāds skaitīja Tallinā zvaigznes,
kāds Grācā pagriezās uz otriem sāniem, kamēr es prātoju, kā labāk tulkot viņa
dzejoli „czworobok” – drīzāk četrskaldnis, nevis četrstūris, tikai ne kubs.

ietinkšķas zvaniņš uz stūres.
es vēl ceļā, bet Zolitūde guļ, ā, nē, kaimiņš staigā ar suni.

nepieraduši sasveicināties, tomēr uzsmaida kādam,
kas, skaitīdams augusta kartē punktus,
pieradinās pie ceļa.

 

Advertisements